Vēstures mācības un mūsdienu diskusijas
[1] Ievads
Ikdienā mēs lietojam naudu tik pašsaprotami, ka reti aizdomājamies, kas tā patiesībā ir. Vai tā ir tikai papīrs un cipari kontā, vai tomēr sociāla vienošanās, kas balstās uzticībā?
Nauda vienmēr ir mainījusies – no gliemežvākiem un zelta līdz papīram un digitāliem ierakstiem.
Tagad mēs dzīvojam laikmetā, kad līdzās tradicionālajai naudai strauji ienāk kriptovalūtas, kas izaicina līdzšinējo kārtību un liek uzdot jautājumu – vai Bitcoin un citas digitālās valūtas ir nākotnes nauda?
Šajā rakstā apskatīšu naudas vēsturisko attīstību, klasiskās īpašības un to, kā šajos kritērijos iederas Bitcoin, kā arī atšķirīgos viedokļus par tā nozīmi globālajā finanšu sistēmā.
[2] Naudas evolūcija – no maiņas līdz zelta standartam
Pirms naudas izgudrošanas cilvēki paļāvās uz preču un pakalpojumu apmaiņu, ko sauc par maiņas darījumiem. Jūs varētu, piemēram, apmainīt ogas pret zivīm. Bet kā izlemt, cik ogu apmainīt pret zivi? Cilvēki darījumos izmantoja daudz dažādu priekšmetu, piemēram, dārgmetālus vai citas preces, kas reģistrētas pēc svara. Rezultāts bija sarežģīts vienošanās tīkls. Preces vērtību noteica tas, cik plaši tā bija pieejama, cik daudzpusīga tā bija, vai pēc tās estētikas.
Naudas jēdziens pirmo reizi radās aptuveni 9000 gadus pirms mūsu ēras, bet ne gluži tā, kā mēs to pazīstam šodien. Kad cilvēki pieradināja govis, tās drīz kļuva par apmaiņas vienībām. Tas pats attiecās uz citiem mājlopiem, piemēram, aitām un kamieļiem.
Jūras gliemežvāki, jo īpaši kauju gliemežvāki, bija izplatīts maksāšanas veids lielā daļā Āzijas, Āfrikas, Okeānijas un dažviet Eiropā. Tiek uzskatīts, ka gliemežvāki ir bijušas pirmo monētu priekšteces.
Aptuveni 1000 gadus pirms mūsu ēras ķīnieši radīja gliemežvāku imitācijas no bronzas un vara. Senajā Lidijas valstībā, kas šodien ir daļa no Turcijas, ap 700. gadu pirms mūsu ēras cilvēki radīja pirmās dārgmetālu monētas no sudraba un zelta maisījuma. Ķīna bija pirmā valsts, kas izmantoja banknotes aptuveni 7. gadsimtā.
Bankas sāka izmantot papīra banknotes, lai noguldītāji un aizņēmēji tās varētu izmantot metāla monētu vietā. Šīs banknotes jebkurā laikā varēja nodot bankā un apmainīt pret to nominālvērtību metālā, parasti sudraba vai zelta monētās.
Tātad reprezentatīvā nauda tika izveidota kā ērtāks veids finanšu darījumu veikšanai, lai nebūtu vienmēr jānes līdzi smagas monētas. Reprezentatīvā nauda bieži tiek drukāta uz papīra un pārstāv kaut ko vērtīgu, pašai par sevi neesot ar iekšēju vērtību.
[3] Zelta standarts un Bretton Woods sistēma
Zelta standarts ir piemērs reprezentatīvai naudai, kas tika izmantota daudzās valstīs 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā.
Zelta standarts ir monetārā sistēma, kurā valdība piesaista savas papīra naudas vērtību zelta rezervju apjomam. Saskaņā ar zelta standartu valdība nosaka, ka 1 dolārs ir noteikts zelta svars. Un dolāra banknote tiek definēta kā papīra objekts, kas ir apmaināms pret konkrēto dolāra svaru zeltā.
Šī sistēma tieši nodrošināja papīra valūtas banknošu vērtību. Kad vairākas valstis pieņēma zelta standartu, tas arī nodrošināja vieglu valūtas kursu maiņu starp valstīm un palīdzēja kontrolēt inflāciju, novēršot straujas vērtības izmaiņas.
Tomēr pieprasījums pēc vairāk naudas galu galā pārsniedza zelta piedāvājumu. Lai pielāgotos šīm pārmaiņām, desmitiem valstu sanāca kopā, lai izveidotu Bretton Woods sistēmu.
Šīs valstis saskatīja iespēju izveidot jaunu starptautisku sistēmu pēc Otrā pasaules kara, kas balstītos uz mācībām no iepriekšējiem zelta standartiem un Lielās depresijas pieredzes, kā arī nodrošinātu pēckara rekonstrukciju. Tas bija vēl nepieredzēts sadarbības mēģinājums starp nācijām, kuras vairāk nekā desmit gadus bija veidojušas barjeras starp savām ekonomikām.
Valstis, kas piedalījās Bretton Woods sistēmā, vienojās piesaistīt savas valūtas ASV dolāram ar svārstību robežu 1% apmērā no fiksētajiem paritātes kursiem. Dolārs tika nodrošināts ar zelta rezervēm, kur viena Trojas unce zelta bija 35 ASV dolāri.
Taču 1971. gada vasarā ASV izbeidza dolāra fiksēto konvertācijas kursu pret zeltu, faktiski izbeidzot arī Bretton Woods sistēmu, pārejot uz 100% fiat naudas sistēmu.
Mūsdienās nav nevienas valsts, kas piesaistītu savu valūtu zeltam.
[4] Fiat nauda un tās būtība
Fiat nauda pēc formas ir līdzīga reprezentatīvajai naudai, taču, atšķirībā no tās, fiat naudas vērtība nav nodrošināta ar reālu preci. Tā vietā tās vērtību nosaka valdības atbalsts. Fiat naudai nav iekšējās vērtības, un tā var radīt risku, ja valdība nespēj uzturēt tās vērtību.
Tātad ar fiat apzīmē naudu, kuras vērtību nosaka valdības lēmums, nevis tās iekšējā vērtība vai saistība ar kādu fizisku preci, piemēram, zeltu vai sudrabu.
Fiat naudas vērtību nosaka peldošie valūtas maiņas kursi, kas mainās atkarībā no ekonomiskiem notikumiem un centrālo banku manipulācijām. Tas atšķiras no fiksētajiem valūtas kursiem, kas bija raksturīgi Bretton Woods sistēmai.
Tātad, pirmkārt, fiat naudas vērtība nav balstīta uz tās materiālu (piemēram, papīra vai metāla vērtību) vai preču rezervēm (piemēram, zeltu). Tā vietā tās vērtību nosaka uzticība, ka valdība un ekonomika nodrošinās tās pieņemšanu apmaiņai pret precēm un pakalpojumiem.
Otrkārt, fiat nauda pati par sevi nav noderīga kā prece (piemēram, papīrs, uz kura tā drukāta, vai metāls, no kura izgatavotas monētas, reti ir vērtīgi paši par sevi). Tā kalpo kā apmaiņas līdzeklis, vērtības mērs un vērtības uzkrājējs.
Tai ir vērtība tikai tāpēc, ka indivīdi, kuri to izmanto kā uzskaites vienību – vai valūtas gadījumā kā maiņas līdzekli – vienojas par tās vērtību. Viņi uzticas, ka tirgotāji un citi cilvēki to pieņems kā maksāšanas līdzekli saistību izpildei.
Fiat naudas sistēmā dolārs ir tikai uzskaites vienība. Dolāra banknote vairs nav apmaināma ne pret zeltu, ne kādu citu aktīvu. Tomēr papīra nauda tiek noteikta kā likumīgs maksāšanas līdzeklis. Tas nozīmē, ka cilvēki var likumīgi norēķināties par saviem parādiem, tostarp nodokļiem, izmantojot papīra naudu. Tādējādi papīra nauda apgrozās, jo tā ir ērta kā maksāšanas instruments un to var izmantot parādu dzēšanai.
Tātad fiat naudas vērtība pilnībā balstās uz sabiedrības uzticību tās lietošanai un valsts spēju regulēt ekonomiku.
Fiat naudas inovācija ir ļāvusi veikt arī tiešsaistes darījumus, jo tagad finanšu darījumi var tikt reģistrēti digitāli, izmantojot verificētas finanšu iestādes, nepārnesot fiziskas naudas formas no rokas rokā.
Digitālā nauda var pārstāvēt fiat valūtas, kuras tiek apmainītas, izmantojot kredītkartes vai tiešsaistes banku lietotnes.
Tomēr digitālās naudas attīstība un tās loma mūsu dzīvēs radīja arī nopietnus jautājumus par uzticību un sistēmas stabilitāti. 2008. gada globālā finanšu krīze izgaismoja būtiskus trūkumus tradicionālajā finanšu sistēmā – pārmērīga riska uzņemšanās, atkarība no bankām un centrālajām iestādēm, kā arī sabiedrības uzticības zaudēšana radīja nepieciešamību pēc alternatīviem risinājumiem.
[5] Finanšu sistēmu transformācija un Bitcoin rašanās
Šajā kontekstā dzima Bitcoin – decentralizēta peer-to-peer elektroniskās naudas sistēma, ko radīja Satoshi Nakamoto. Tās mērķis bija novērst nepieciešamību pēc starpniekiem, piemēram, bankām, un nodrošināt sistēmu, kur divi darījuma dalībnieki var tieši veikt maksājumus, balstoties uz blokķēdes tehnoloģiju.
Bitcoin ir kriptovalūta. Kriptovalūtas ir decentralizētas, digitālas valūtas, kuras var izmantot un ar kurām var spekulēt tāpat kā ar citām valūtām.
Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem, ko Bitcoin atrisināja, bija dubultā tērēšanas problēma (double spending). Tradicionālajā sistēmā bankas darbojas kā trešā persona darījumā (centrālie starpnieki), kas pārbauda un nodrošina, ka viena un tā pati naudas vienība netiek iztērēta vairākas reizes.
Savukārt Bitcoin to atrisināja, izmantojot blokķēdi – decentralizētu un publisku darījumu reģistru, kur katrs darījums tiek apstiprināts tīklā, izmantojot kriptogrāfijas algoritmus un Proof-of-Work mehānismu. Tas padara darījumus hronoloģiskus, neatgriezeniskus un caurspīdīgus, pilnībā izslēdzot vajadzību pēc uzticama starpnieka.
[6] Regulācija kā inovāciju cikla sastāvdaļa: MiCA un DORA
Lai gan Bitcoin ir radīta kā decentralizēta, no valdību un finanšu institūciju kontroles neatkarīga sistēma, tā straujā izaugsme un pieaugošā ietekme uz globālo finanšu sistēmu ir piespiedusi regulatorus pievērst tam uzmanību. Kriptovalūtu tirgus joprojām ir attīstības stadijā, un valstis cenšas atrast līdzsvaru starp inovāciju veicināšanu un risku mazināšanu.
Jāpiemin, kad parādījās internets, tiesību zinātnieki David Johnson un David Post uzskatīja, ka tas “grauj likumu piemērošanu un leģitimitāti, ja tie balstīti uz ģeogrāfiskām robežām”. Internets šķita nevaldāms – tas pārkāpa valstu robežas, darbojās ārpus jebkuras vienas jurisdikcijas un radīja situāciju, kur nacionālajām tiesām trūka instrumentu, lai ietekmētu vai sodītu pārkāpējus.
Līdzīgi ir ar kriptovalūtām – tās darbojas globāli, decentralizēti un neatkarīgi no konkrētas valsts kontroles. Tomēr vēsture rāda, ka sākotnējais apjukuma un pilnīgas brīvības posms ar laiku tiek noregulēts. Internets tika iekļauts valsts un starptautiskajās tiesiskajās sistēmās, un tieši tāds pats process šobrīd notiek ar kriptovalūtām.
Eiropas Savienības Markets in Crypto-Assets Regulation (MiCA) un Digital Operational Resilience Act (DORA) regulējumi ir šī procesa daļa – tie nenozīmē inovāciju apspiešanu, bet gan skaidru noteikumu ieviešanu, kas ļauj kriptovalūtām droši integrēties finanšu sistēmā, vienlaikus nodrošinot lietotāju aizsardzību un tirgus stabilitāti.
DORA nosaka vienotus kiberdrošības un operacionālās noturības standartus finanšu tirgus dalībniekiem, tostarp bankām, maksājumu iestādēm, kriptovalūtu pakalpojumu sniedzējiem un citām struktūrām, kas sniedz tehnoloģiskus pakalpojumus finanšu sektoram.
MiCA galvenokārt attiecas uz kriptovalūtām, stablecoiniem un citām digitālajām vienībām, kas nav klasificētas kā finanšu instrumenti. MiCA netiek piemērota: security tokens, kas tiek klasificēti kā vērtspapīri un jau ir regulēti ar MiFID II; NFT (non-fungible tokens) – unikāli un neaizvietojami aktīvi, piemēram, digitālie mākslas darbi vai kolekcionējami objekti; pilnībā decentralizēti finanšu protokoli, kuriem nav identificējama centrālā pārvaldības subjekta; centrālo banku digitālās valūtas (CBDC) un citi valsts emitētie aktīvi.
Tādēļ, ja kāds emitē, piemēram, security token, kas tiek uzskatīts par vērtspapīru saskaņā ar dažādu valstu regulējumu, tad MiCA uz to neattiecas, un tam tiek piemērots atbilstošais vērtspapīru regulējums (MiFID II vai citi vietējie noteikumi).
Bitcoin nav security token, tam nav centrālās emitenta iestādes, un tas MiCA regulējuma ietvaros tiek uzskatīts par kriptoaktīvu. Tas nozīmē, ka uz Bitcoin attiecas noteiktas prasības, kas saistītas ar biržu, maku un pakalpojumu sniedzēju regulējumu, taču pats Bitcoin nav juridiski klasificēts kā finanšu instruments vai vērtspapīrs.
[7] Bitcoin klasifikācija starptautiskajā regulējumā
Fiat nauda un Bitcoin tiek klasificēti atšķirīgi atkarībā no jurisdikcijas un regulējuma. Fiat nauda ir oficiāls maksājumu līdzeklis, kuru Eiropas Savienībā regulē Maksājumu pakalpojumu direktīva (PSD2) un pārvalda licencēti maksājumu pakalpojumu sniedzēji. Bitcoin, savukārt, nav vienotas klasifikācijas — ES MiCA regulējuma ietvaros tas ir kriptoaktīvs, ASV (CFTC) uzskatīts par preci (commodity), citās valstīs par digitālo aktīvu.
Lai arī juridiski Bitcoin Eiropas Savienībā nav atzīts par oficiālu maksāšanas līdzekli, praksē tas arvien biežāk tiek izmantots kā vērtības glabātājs un maiņas līdzeklis. Eiropas Savienības jurisdikcijā šādi maksājumi formāli skaitās maiņas darījumi (barter), taču tehniski un funkcionāli tie nereti neatšķiras no maksājumiem ar fiat un paskaidrošu kāpēc.
[8] Naudas īpašības un Bitcoin piemērotība
Ekonomikā par “labu naudu” uzskata tādu, kas ir:
- izturīga,
- viegli pārnēsājama,
- dalāma,
- aizvietojama,
- plaši pieņemta,
- stabila,
- ar ierobežotu piedāvājumu,
- grūti viltojama.
Bitcoin atbilst lielākajai daļai šo kritēriju — tas ir digitāls, decentralizēts, ar ierobežotu daudzumu (21 miljons BTC), viegli pārnēsājams pāri robežām un tehniski gandrīz neiespējami viltots.
Grāmatā “Blockchain and the Law” autori Primavera De Filippi un Aaron Wright norāda, ka, lai arī Bitcoin atbilst gandrīz visām klasiskās naudas īpašībām, tieši (angļu.val.: fungibility) un caurspīdīgums (angļu val.: transparency) var apdraudēt tā pilnvērtīgu atzīšanu par naudu. Proti, ja caurspīdīguma dēļ kāda Bitcoin daļa tiek atzīmēta kā saistīta ar nelikumīgām aktivitātēm, tad tā var tikt tirgū vērtēta citādi nekā “tīrs” Bitcoin, kas nozīmē, ka 1 BTC var nebūt pilnībā vienāds ar citu 1 BTC.
Taču tas tāpat nav apurējis Bitcoin plašo piemērojamību.
Atšķirībā no tradicionālās naudas, Bitcoin emisiju neregulē valsts vai centrālā banka — to nodrošina blokķēde ar atvērtu un caurspīdīgu algoritmu. Taču jau šobrīd mēs redzam praktiskus risinājumus, kas ļauj ar kriptovalūtām norēķināties ikdienā:
- Biržu maksājumu kartes (piem., Binance, Crypto.com) — maksājumi ar BTC jebkur, kur pieņem Visa/Mastercard; konversija uz fiat notiek automātiski.
- Kripto maksājumu procesori (piem., BitPay, CoinPayments) — ļauj uzņēmumiem pieņemt BTC un citus aktīvus, ievērojot AML/KYC prasības.
- Lightning Network — ļauj veikt BTC maksājumus sekundēs ar minimālām komisijām.
Šajos gadījumos atbildību par AML/KYC ievērošanu un darījuma atbilstību MiCA prasībām uzņemas pakalpojuma sniedzējs, un gala uzraudzību veic valsts institūcijas.
Mēs patiesībā redzam, ka Bitcoin būtība ir līdzīga fiat naudai. Arī tam vērtība rodas tikai tāpēc, ka cilvēki vienojas to izmantot kā uzskaites vienību vai maiņas līdzekli. Vērtība balstās uzticībā — pārliecībā, ka tirgotāji, uzņēmumi un citi cilvēki pieņems Bitcoin kā maksāšanas līdzekli, lai izpildītu saistības. Tieši šī sociālā vienošanās padara gan fiat, gan Bitcoin par “naudu”, neskatoties uz atšķirībām to izcelsmē un regulējumā.
Taču, neskatoties uz reālu Bitcoin ienākšanu ekonomikā, Bitcoin un kriptovalūtu iespējām ir daudz atbalstītāju, taču arī ļoti daudz kritiķu.
[9] Viedokļu dažādība par Bitcoin
Marka Karnija (Mark Carney), bijušā Anglijas Bankas (Bank of England) un Kanādas Bankas (Bank of Canada) vadītāja, viedoklis par Bitcoin un kriptovalūtām ir bijis kritisks. Kopumā Marks Karnijs uzskata, ka, lai gan kriptovalūtu pamatā esošā tehnoloģija varētu būt daudzsološa, pašas kriptovalūtas, piemēram, Bitcoin, nav piemērotas kā tradicionālās naudas aizstājējas.
Tajā pašā laikā dažas valstis un uzņēmēji demonstrē pretēju pieeju:
Michael Saylor un viņa uzņēmums MicroStrategy ir kļuvis par vienu no lielākajiem Bitcoin turētājiem pasaulē, ar kriptovalūtas portfeli aptuveni 70 miljardu dolāru vērtībā. Michael Saylor konsekventi pozicionē Bitcoin kā “digitālo zeltu” un stratēģisku aktīvu uzņēmuma bilancē. Viņš ir viens no visatpazīstamākajiem publiskajiem atbalstītājiem, kas uzskata, ka Bitcoin ir nākotnes vērtības glabātājs un droša alternatīva fiat naudai.
Čehijas Nacionālās bankas prezidents ir izteicis iespēju iegādāties Bitcoin, lai diversificētu bankas aktīvus un papildinātu valsts rezerves.
Īpaši būtisks ir ASV prezidenta 2025. gada marta rīkojums, ar kuru noteica izveidot Stratēģisko Bitcoin rezervi, kurā tiks apvienots viss valdības rīcībā esošais Bitcoin, kas iegūts kriminālprocesu un civillietu konfiskācijās vai kā soda naudas maksājumi. Rīkojuma mērķis — saglabāt un pārvaldīt šo BTC kā valsts stratēģisku aktīvu, līdzīgi kā zeltu, izmantojot tā ierobežoto piedāvājumu un drošību kā unikālu vērtības uzkrājēju globālajā finanšu sistēmā.
Jāpiemin, ka Bitcoin var kalpot kā papildinājums vai pat aizstājējs tradicionālajām maksājumu sistēmām valstīs ar nestabilām valūtām, piemēram, Argentīnā, Venecuēlā vai Zimbabvē, jo tas ir pasargāts no konkrētās valsts ekonomiskajām problēmām. Tas ļauj iedzīvotājiem uzglabāt uzkrājumus Bitcoin vai arī viegli konvertēt tos stabilākās valūtās, mazinot inflācijas un devalvācijas riskus.
Šī ideja jau ir guvusi apliecinājumu praksē – Salvadoras valdība kriptovalūtas atzinušas kā maksājuma līdzekli, integrējot to valsts finanšu sistēmā un demonstrējot, ka kriptovalūtas spēj kļūt par alternatīvu tradicionālajai naudai ne tikai teorijā, bet arī reālajā ekonomikā.
[10] Secinājumi
Tas atgādina mums vienkāršu, bet būtisku principu – viss, kas ir vērtīgs, ir ierobežots.
Fiat naudu var drukāt gandrīz bezgalīgi – tas rada inflācijas risku. Bitcoin daudzums ir nemainīgs. Ierobežotais daudzums to padara līdzīgu zeltam un citām tradicionālām vērtības glabātāja formām.
Viedokļi par Bitcoin vienmēr dalīsies, un tie turpinās dalīties. Taču jautājums paliek atklāts — vai mēs šobrīd tikai vērojam jauna, globāli pieejama maksāšanas un vērtības uzkrāšanas līdzekļa ienākšanu finanšu sistēmā, vai arī tas jau ir noticis, tikai daudzi to vēl nav apzinājušies? Un varbūt ir vērts padomāt — vai Bitcoin patiešām ir nākotnes nauda, vai arī mēs tikai piešķiram vērtību kodam, kurš turpinās pastāvēt neatkarīgi no mūsu ticības tam?
Bitcoin atgādina, ka šoreiz, iespējams, vērtība tiek balstīta nevis tikai uzticībā, bet arī kodā, kas turpinās darboties neatkarīgi no mūsu uzskatiem.
